Szh838

Tnbe4 Hostromance.com Host Romance Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija — Vikipēdija

Tnbe4 Hostromance.com Host Romance

searchcsearch1search1 Hostromance.com .searchgd Hostromance.com Hostromance.com .searchjsearchi Tnbe4 n Tnbe4 ssearch Tnbe4 gsearch Hostromance.com Tnbe4 t Tnbe4 a Tnbe4 dsearchmsearchi Tnbe4 asearch searchnsearche Hostromance.com Hostromance.com osr Tnbe4 T Tnbe4 besearch Tnbe4 Hostromance.com nbsearch4 Tnbe4 esearchc Hostromance.com Tnbe4 o Hostromance.com toae Hostromance.com Tsearchbesearch Tnbe4 H Hostromance.com str Hostromance.com msearchnsearche.searcho Tnbe4 m Hostromance.com Hostromance.com n Hostromance.com esearch osearcht Tnbe4 oasearchc Hostromance.com . Hostromance.com o Tnbe4 osearcha Hostromance.com c. Hostromance.com o Hostromance.com Tnbe4 Hostromance.com osearcht Hostromance.com o Hostromance.com anc. Tnbe4 o Tnbe4 r noteikumiem, sakautajiem vācu spēkiem nekavējoties bija jāpārtrauc jebkāda kara darbība, izņemot cīņu pret Padomju Krievijas bruņotajiem spēkiem, kā arī jāatstāj Rīga (tuvākajā laikā arī pārējā Latvijas teritorija). Palikt varēja tikai Baltijas landesvērs, kuru atkal jāiekļauj Latvijas bruņoto spēku sastāvā.

Tā vietā, lai Vācijas armija atstātu Latvijas teritoriju, tā joprojām uzturējās Kurzemē un Zemgalē. Vācu spēku komandierim Baltijā fon der Golcam pievienojās "kņazs" Pāvels Bermonts, kurš centās ar tā palīdzību organizēt karaspēka daļas līdzdalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem. Šim nolūkam viņš no Zalcvēdeles krievu karagūstekņu nometnes Vācijā bija sācis rekrutēt brīvprātīgos un izveidojis t.s. “Atsevišķo grāfa Kellera brīvprātīgo vienību”, kuru bija iecerējis veidot, kā jātnieku — ložmetējnieku vienību. Grāfa Kellera korpusam Kurzemē pievienojās šeit palikušās vācu daļas — Virgoliča korpuss, Vācu leģions, Dzelzsdivīzija, Dibiča brīvkorpuss un Plēves grupa. Vācijas armijas virspavēlniecība atbalstīja šādas armijas izveidošanos, jo šai gadījumā Vācijai nevarētu pārmest kaujas darbību turpināšanu austrumos, taču reāli karadarbība turpinātos, pie tam ciešā atkarībā no Vācijas. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas pakļautībā.

Neraugoties uz 1918. gada novembra "Vinniga notu", kurā Vācija de facto atzina Latvijas Pagaidu valdību, Bermonts-Avalovs pieņēma, ka pēc Brestļitovskas miera līguma anulēšanas Baltijas provinces atkal no starptautisko tiesību viedokļa pieder Krievijai.[1]

No Vācijas šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. [2]

Armijas sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču vēstures literatūrā pieturas pie šāda sastāva:[3]

Kopā armijas sastāvā bija aptuveni 40—45 000 vīru, 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu, 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči.[4][5]

Armijas darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bermonts ar saviem virsniekiem un pareizticīgo priesteriem 1919. gada vasarā.
Pamatraksts: Bermontiāde

Armija tika nodibināta cīņām pret Sarkano Armiju tajā Krievijas pilsoņu karā periodā, kad Deņikina Dienvidkrievijas armija 1919. gada jūlijā—novembrī strauji virzījās uz Maskavu un uz Vāciju orientētie krievu un vācbaltiešu politiķi plānoja izveidot restaurētās Krievijas impērijas rietumu provincēs sev lojālu valdību. 1919. gada septembrī ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai — operāciju "Zibensspēriens" (vāc. Blitzschlag)[6] Latvijas bruņotie spēki ar Sabiedroto valstu un Igaunijas atbalstu pilnīgi sakāva Rietumkrievijas armiju Latvijas teritorijā, Lietuvas armija sakāva tās paliekas 1919. gada decembrī un piespieda atkāpties uz Austrumprūsijas teritoriju, kur tā tika demobilizēta. Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija šajās kaujās cieta sagrāvi un zaudēja aptuveni 5000 kritušo (Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo).[7] Decembra sākumā pēdējās sakautās armijas daļas šķērsoja Latvijas—Veimāras republikas robežu. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.[8]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bernhard Sauer. "Mythos eines ewigen Soldatentums". 894 lpp.
  2. LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.
  3. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
  4. yTnbe4 Hostromance.com Host Romance Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija — Vikipēdijad Dating iTnbe4 Hostromance.com Host Romance Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija — Vikipēdijaz j Mmm.youjizz.com